Priekuļi
Cēsis
Ceturtdiena
    14. novembris 2019.
Vārda diena šodien: Fricis un Vikentijs
Rīt: Leopolds, Undīne un Unda
Elektroniskais žurnāls

Kontakti

Jaunumi

Pasākumi

Uzņemšana

Mācības

Metodiskās izstrādnes

Pieaugušo izglītība

Audzēkņiem

Stundu saraksts

Karjera

Darbinieki

Sports

Pašdarbība

Bibliotēka

Sporta bāze

Dienesta viesnīca

Nolikumi

Pārskati

Projekti

Iepirkumi

Sludinājumi

Absolventi

Vēsture

 » Muzejs

 » Atmiņu stāsti

   · Meklēt

 » Simtgade

Lapas karte

SIMTGADE - Atmiņu stāsti [ Izdrukai ]
9. maijs

Veltīts Friča piemiņai
Aprakstītais notika pagājušā gadsimta 60. gados. Tai laikā veikalā bija Hruščova - kukurūzas maize. Tas bija tad, kad satiksmes noteikumu mācīšanā vecais Raudziņš lika arī zirgu- saucās „satiksmes dalībnieks - pajūgs”.

Kārtība „tehnūzī” bija stingra. Pīpēt un dzert drīkstēja, bet tā lai nenoķer: „Pīpēt ejiet uz mežu un virsū uzēdiet skujas, lai nesmird.”


Ir 9.maijs, nedēļas nogale. Istabiņā liela rosība. Uz palienēto gludekl kreklu gludināšanai jāstāv rindā. Bikses tiek „buktētas” pa vienkāršam, ieliekot starp diviem matračiem.Tas ir arī ekonomiskāk - vienlaicīgi var atpūsties un koncentrēties vakaram.

Šņabis jau ir nopirkts. Mūžīgais jautājums - kur lai noslēpj. Ideja!!! Jāielej ūdens karafē, kas tai laikā bija katrā istabiņā. Ierosinājums ģeniāls, bet augstākā mērā bīstams. Neizdošanās gadījumā var beigties kā Ķuksim un Ķurbim. Divām leģendārām personībām pirms daudziem gadiem. Tehnikums viņus nobeidza jau pirmajā gadā. Palicis tikai meteorīta cienīgs spilgts īsmūža spožums un grupas biedru sirsnīgās atmiņas.

Pa koridoru izplatās ziņa - audzinātājs nāk pārbaudē.  Veras durvis. Kā nu būs?

 Jau pēc maza brīža pasniedzējam liekoties, ka istabiņā ir degvīna smaka. Mums pārējiem gan tā neliekas. Nelīdz arī mūsu stāsti par to, ka pirms brīža bija atvērts logs un vējš būs kaut ko sapūtis iekšā. Mēs gan ātri logu aizvērām, bet tā dīvainā smaka varbūt vēl saglabājusies.

Tas nelīdz - sākas totālā pārbaude - skapīši, sienas skapji, gultas, matrači. Pa starpu vēl komentārs par bikšu buktēšanu. Tiek atrastas spirāles tējas vārīšanai un citi aizliegtie sīkumi, bet galvenā pagaidām nav. Pasniedzējs stāv pie galda rokas stiepiena attālumā no atrisinājuma - karafes: „Kaut kur tam degvīnam ir jābūt - smaka nevis noplok, bet pastiprinās.”

Mēs pārbijušies pie sevis prātojam: „Jāsaka, ka bijām ar karafi uz mazgātavu pēc ūdens. Pēkšņi ievajadzējās ieiet tualetē. Pa to laiku droši vien kāds to karafi ar visu saturu samainījis.”

Šeit nu ir tas lielais jautājums: Būt vai nebūt?

Raimonds konfiscē spirāles. Neliela lekcija par iekšējo kārtību, un šoreiz dodas prom.

Kas ir Laime, to mēs katrs pats tagad zinām.

Pēc tik emocionāla pārdzīvojuma vajag atslābināties. Karafe jāņem līdz un jādodas uz Cēsīm pie Friča - Andra švāģera.

Mūsu kompānijā ir arī Baltā dāma.  Kāds nieks jāieņem un būs jāiet pretī uz autobusu arī otrai draudzenei.

Vakars rit pilnā sparā. Tiek saukti tosti. Dzintars jau sācis spēlēt akuci. Īsts mākslinieks tukšā dūšā pie instrumenta neķeras - tātad līmenis jau ir. Drusku sākam uzdziedāt, dūšīgi ar kāju piesitot takti. Tas šoreiz izrādījās liktenīgi.

Apakšā dzīvoja pensionēta skolotāja. Viņa piezvanīja savai bijušai skolniecei,kura tobrīd jau bija pasniedzēja tehnikumā. „Tā huligānu banda no tehnikuma pie Friča atkal rīko dzeršanu ar bļaustīšanos un kāju dauzīšanu.” (Tā tika novērtēta mūsu saviesīgā pasēdēšana draugu pulkā.)

Jau tajos tālajos gados šantāža nebija sveša. Guntai uzstādīja ultimātu: „Vai nu tu ziņosi tehnikuma vadībai, lai uz visām reizēm pārtrauktu šo ālēšanos augšstāvā, vai es ziņošu, ka Tu šos huligānus atbalsti.”

Pa šo laiku svētki ritēja savu gaitu. Mēs, neko ļaunu nenojauzdami, devāmies sagaidīt autobusu. Andris ar Balto gāja pirmais. Es skatos, ka trepēs ir kaut kāda drūzmēšanās. (Fricis dzīvoja otrajā stāvā, un trepes bija vītņveida.) Pagriezienā, spraucoties garām, var arī netīšām nokrist - jāpagaida, jo man paliek iekšējā - stāvā mala. Domāju, nu nāk arī pie tās Friča kaimiņienes Dainītes  pastulbi čaļi, kas apstājas trepju vidū. Viņi trepes nav redzējuši - vai kā. Nu nav tak man tik daudz laika stāvēt un gaidīt - šauju lejā.Tos ģīmjus tai pakrēslā saskatīt tā īsti nevar, laika arī nav - autobuss negaidīs.

Te pēkšņi balss- DEŽŪRSKOLOTĀJA balss: „Audzēkņi, kur tad jūs tā steidzaties?” Dāmīte nosauc: "Nav te nekādi audzēkņi!" Un izrauj Andri pagalmā.

Nu gan ir ziepe. Man apskaidrība. Es pa trepi atpakaļ. Priekšā tualetes durvis - es iekšā. No ārpuses balss: „Lai tev, Jāni, nebūtu tumsā jāsēž, ieslēgsim gaismu.”

Vēlāk Juris stāstīja: „Andri aizrāva pa durvīm laukā, tu ieskrēji tualetē, es stāvu un galīgi neko nesaprotu.”

Te pienāk dežūrskolotājs - Āāā...    Paņem mani pie rokas un saka: „Iesim nu, Juri, atpakaļ uz to svētku vietu.”

Vislielākais pārsteigums Fricim. Meiteņu ekspedīcijas dalībnieki jau atpakaļ. Bet, nē, tas taču ir Juris ar vēl trijiem čaļiem. Tādi neredzēti gan ir, bet mūsu pašu Juris šos ved iekšā, tad jau īstie vien būs. Viesmīlība pirmā vietā. Fricis saka: „Jūs gandrīz būtu nokavējuši. Nekas liels vairs nav palicis pāri, bet katram pa mazai glāzītei vēl iznāks.”

Tajā reizē pat Fricim mute esot palikusi vaļā, kad trīs kungi stādījušies priekšā kā tehnikuma pasniedzēji. Novērtējot situāciju, Fricis savukārt stādījās priekšā kā pēdējā kara aculiecinieks. Viņš, atceroties smago bērnību un grūtos kara gadus, uz kreņķiem iedzēris kādu glāzīti, tāpēc uz galda ir karafe ar šņabīti. Pašlaik viņš puikām stāstot par to lielo prieku, kāds valdīja Uzvaras dienā. Ja cienījamie viesi vēloties, viņi arī var piesēst un paklausīties.

Viesi gan laipni noraidījuši piedāvājumu un indīgi uzprasījuši, vai tad tikai no klausīšanās vien tie puikas izskatās tādi saguruši.

Tā nu mēs līdz galam tos kara piedzīvojumus nedabūjām noklausīties, bet faktiski tā taču bija viena patriotiskās audzināšanas stunda, kas rupju ārējo spēku ietekmē tika pārtraukta.

Turpmāk uzvedāmies uzmanīgāk. Vairāk uzturējāmies zaļumos, Friča dārza būdiņā, Vintera gravā, Gaujmalā un citos Cēsu jaukajos dabas stūrīšos.

 

Jānis Dzelme, Priekuļos


 « Atpakaļ
Google APPS PT
PT Wiki
LIBRO
TIMETABLE
Facebook  


Ārējās saites

Izgītības un zinātnes ministrija
Priekuļu novada dome
Cēsis
Sporta klubs AMI
Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikums
Egļu gatve 9, Priekuļi, Priekuļu pag., Priekuļu nov. LV-4126. telefons/fakss 64130602. e-pasts: info@vtdt.edu.lv
Lapu veidoja un uztur
Andrejs Rampāns
2011 (2005)
Admin