Priekuļi
Cēsis
Sestdiena
    23. novembris 2019.
Vārda diena šodien: Zigrīda, Zigfrīda un Zigrīds
Rīt: Velta un Velda
Elektroniskais žurnāls

Kontakti

Jaunumi

Pasākumi

Uzņemšana

Mācības

Metodiskās izstrādnes

Pieaugušo izglītība

Audzēkņiem

Stundu saraksts

Karjera

Darbinieki

Sports

Pašdarbība

Bibliotēka

Sporta bāze

Dienesta viesnīca

Nolikumi

Pārskati

Projekti

Iepirkumi

Sludinājumi

Absolventi

Vēsture

 » Muzejs

 » Atmiņu stāsti

   · Meklēt

 » Simtgade

Lapas karte

SIMTGADE - Atmiņu stāsti [ Izdrukai ]
Aleksandrs Lingarts

Esmu Aleksandrs Lingarts (15.04.1937.), dzimis tukumnieks, bijis šādu speciālo priekšmetu - rasēšana, teorētiskā mehānika, materiālu pretestība, mašīnu elementi, automobīļu teorija un konstrukcija, dabas aizsardzība, darba aizsardzība - pasniedzējs un dažus gadus nostrādājis administratīvajā darbā. Priekuļu tehnikums ir mana mūža darba vieta. 


Priekuļus zinu kopš 1958.gada vasaras, kad kā LLA LMF students biju praksē Baltijas MIS. Darba vietu sadales komisijā izvēlējos Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumu, kur esmu strādājis no 1962.gada 1.augusta līdz 2009.gada 1.jūlijam, kad atkārtoti nācās aiziet no darba valdības piekoptās absurdās politikas dēļ. Neskatoties uz to, ka kopš 1999.gada 1.novembra līdz 2007.gada 1.septembrim ar tehnikumu nebiju oficiālās darba attiecībās, es nepārtraucu darboties paša izveidotajā skolas muzejā. Tā pilnveidošana un materiālu komplektēšana sabiedriskā kārtā ilgst jau divdesmito gadu.

Komplektējot pieejamos materiālus par Priekuļu lauksaimniecības mācību iestādēm, to skolniekiem un darbiniekiem, es atdodu godu viņu veikumam mūsu mīļās zemītes labā. Man šķiet, ka darbu muzejā beigšu tikai tad, kad tas vairs fiziski nebūs manos spēkos. Kāpēc tāds fanātisms? Tāpēc, ka tehnikuma skolotāji un absolventi ir to godam pelnījuši, lai viņu veikums vismaz manu iespēju robežās tiktu novērtēts, godā celts un saglabāts nākamajām paaudzēm.

Dzīves laiks tehnikumā bija pilns radošas iniciatīvas, jaukas koleģiālas attiecības darbā, sadzīvē, pašdarbībā, sportā un atpūtā. Netrūka reizēm arī nepatīkamu brīžu, kā jau tas dzīvē mēdz būt, bet, ja gribēja, varēja tikt tam pāri.

Bija neskaitāmi daudz skaistas darba stundas, ko pavadījām kopīgā darbā ar mūsu audzēkņiem, veidojot mācību materiālus, izstrādājot diplomprojektus, labiekārtojot mācību kabinetus, arī muzeju, kopīgi sportojot, kā arī uzturot tīrībā mūsu skolas teritoriju un palīdzot vecajiem ļaudīm sagādāt malciņu un veikt citus darbiņus. Netrūka darboties gribošu zēnu, kas bija gatavi upurēt rīta miega stundiņas, lai jau ap pieciem no rīta uz pāris stundām ķertos pie izkapts, izpļaujot zālājus parkā un arī bērzu birzītē, jo pļaujmašīnu toreiz nebija. Tolaik tehnikumā bija ieviesta tāda audzināšanas sistēma, kas nodrošināja iespēju uzturēt normālu kārtību.

Mūsu darbība līdz Atmodas gadiem gan norisa uzspiestās padomju ideoloģijas ietekmē. Neskatoties uz to, mēs visus gadus kolektīvi svinējām Jāņus. Tā kā nebiju padomju politiskajās organizācijās, tad nezinu, par ko sprieda partijas sapulcēs, bet tādi īpaši gadījumi, kad kāds būtu cietis politiskās pārliecības dēļ, šķiet, nav bijuši, protams, ja neskaita to, ka spieda uz to, lai būtu komjauniešu kursi, lai piedalītos valsts svētku parādēs, lai noturētu politmācības vai tamlīdzīgi. Ļoti iespējams, ka šī relatīvā brīvības izjūta bija par iemeslu tam, ka par tehnikuma direktoru rajona komunistiskās partijas komiteja 1980.gada augustā atsūtīja savu funkcionāru Rolandu Upīti, lai uzlabotu ideoloģisko gaisotni. Bet viņš ātri dabūja aiziet, pats nebūdams morāli izturēts, kā mēdza teikt padomju laikā.

Ar atzīstamu aktivitāti iesaistījāmies Tautas Frontes pasākumos.

Nomācoša bija turpmāko gadu nesaimnieciskā darbība no ministriju puses, kad ar vieglu roku tika pieļauta sagādāto materiālo vērtību izsaimniekošana, ko tolaik žargonā dēvēja par prihvatizāciju, kā arī ēku aizlaišana postā.

Pats sāpīgākais ir apzināties, ka šodienas audzināšanas darba pamatā diemžēl ir likta pārprasta demokrātija, kur par galveno tiek uzskatītas pilsoņu tiesības un aizmirsts svētākais no pienākumiem – darbs, kā arī cieņa pret iepriekšējo paaudžu atstāto materiālo un kultūras mantojumu. Nomācoša ir piekoptā izglītības sistēma, kur ir noniecināta apmācāmo kulturālā un estētiskā izaugsme, kā arī citu individuālo spēju attīstīšana.

Sagaidot skolas simtgadi, esmu īpaši iepriecināts, ka skolas administrācija ir pratusi izmantot iespējas tikt pie ES fondu līdzekļiem un ir sakopti abi mācību korpusi un uzbūvēta sporta zāle. Vēl priecīgāk būs tad, kad ieraudzīšu izremontētas muzeja telpas.

Nobeigumā novēlu mūsu skolai veiksmīgu jauno gadu simtu un mūsu skolēniem radošu vēlmi apgūt izvēlēto izglītības programmu, savācot pēc iespējas lielāku zināšanu bagāžu savai turpmākai darba dzīvei. No sirds vēlos, lai varētu lepoties arī par viņu kā mūsu tehnikuma absolventu sasniegumiem.

 Ar cieņu, A.Lingarts

12.01.2010.


 « Atpakaļ
Google APPS PT
PT Wiki
LIBRO
TIMETABLE
Facebook  


Ārējās saites

Izgītības un zinātnes ministrija
Priekuļu novada dome
Cēsis
Sporta klubs AMI
Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikums
Egļu gatve 9, Priekuļi, Priekuļu pag., Priekuļu nov. LV-4126. telefons/fakss 64130602. e-pasts: info@vtdt.edu.lv
Lapu veidoja un uztur
Andrejs Rampāns
2011 (2005)
Admin