Priekuļi
Cēsis
Ceturtdiena
    14. novembris 2019.
Vārda diena šodien: Fricis un Vikentijs
Rīt: Leopolds, Undīne un Unda
Elektroniskais žurnāls

Kontakti

Jaunumi

Pasākumi

Uzņemšana

Mācības

Metodiskās izstrādnes

Pieaugušo izglītība

Audzēkņiem

Stundu saraksts

Karjera

Darbinieki

Sports

Pašdarbība

Bibliotēka

Sporta bāze

Dienesta viesnīca

Nolikumi

Pārskati

Projekti

Iepirkumi

Sludinājumi

Absolventi

Vēsture

 » Muzejs

 » Atmiņu stāsti

   · Meklēt

 » Simtgade

Lapas karte

SIMTGADE - Atmiņu stāsti [ Izdrukai ]
Guntis Gāle -1955.gada absolvents

Veiksmīga izvēle visam mūžam.

Šīs atziņas patiesums apstiprinājās pēc daudziem gadiem, kad dzīves sākumā Priekuļos liktie pamati bija palīdzējuši turpināt izgītību, veidot profesionālo karjeru, kā arī veiksmīgi risināt dažādus ikdienas praktiskās dzīves uzdevumus.


 Priekuļi manā mūžā ienāca gan nejauši, gan apzināti. Nepateikšu precīzi, kad mani sāka interesēt elektrība, bet jau pamatskolā zināju, ka izglītību turpināšu mācību iestādē, kurā apgūst ar elektrotehniku saistītu specialitāti. 1951. gadā, pabeidzis Ungurpils pamatskolu, stāvēju savas dzīves pirmajās krustcelēs. Biju informēts par atbilstošiem tehnikumiem Rīgā un Kandavā, bet tie atrādās par tālu, tāpēc nebija pieņemami man un maniem vecākiem. Māte vēlējās, lai es turpinātu mācīties Cēsu skolotāju institūtā, bet es sevi kā skolotāju nespēju iedomāties. Un te visu izšķīra nejaušība. Mūsu kolhozā darbu sāka divas jaunietes, kuras tikko bija beigušas Priekuļos agronomus. Viņas pastāstīja, ka Priekuļos atvērta lauksaimniecības elektrifikācijas specialitāte. Priekuļiem laba slava bija jau no pirmskara laikiem. Agronomes Priekuļu tehnikumu raksturoja apmēram sekojoši: Priekuļos mācības uzsāk daudzi, bet ne visi pabeidz . Tie, kuri pabeidz, top par labiem speciālistiem un krietniem cilvēkiem. Kurš gan tāds negribētu kļūt? 1951. gada augustā es pirmo reizi ieraudzīju lielo, skaisto, balto ēku ar garajiem gaiteņiem, plašajiem kabinetiem un gleznaino apkārtni. Ļoti vēlējos šeit mācīties, bet bija jāpārvar iestājeksāmenu barjera, kura man šķita diezgan augsta. Atceros, elektriķos konkurss bija 3 uz vienu vietu. Bīstamākais eksāmens bija matemātikas rakstu darbs, kurš notika ēdnīcas zālē vairāku bargu pasniedzēju uzraudzībā. Sevišķi stingru un nepielūdzamu iespaidu atstāja pasniedzēja A.Damroze (vēlāk Blīve). Viņas stāja iedvesa tādu bijību, ka izmantot kādu palīglīdzekli pat domās nebija pieļaujams. Sadzīves apstākļi mums, toreizējiem reflektantiem, mūsdienu skatījumā bija visai īpatnēji. Pasta ēkas internātā bija atvēlētas vairākas lielas istabas, kurās uz grīdām izklāti salmi. Segas vai spilveni- lieka greznība. Ja bija līdz paņemti - tad labi, ja ne - tad jāiztiek tāpat. Vakaros un naktīs – anekdošu un briesmu stāsti, savstarpēja izjokošana utt. Ja gribējās ieskatīties grāmatās un pagūt atkārtot aizmirsto, vajadzēja meklēt klusāku meža vai parka nostūri vai kādu telpu tehnikuma ēkā.

 Viss nokārtojās man labvēlīgi, un 1. septembrī bija jāierodas Priekuļos kā elektrifikācijas nodaļas 1. kursa audzēknim, līdzi ņemot lielu apņēmību iesākto pabeigt.

1951. gada 1. septembrī 1.kursa elektriķi- kopskaitā 33 jaunieši (tai skaitā trīs meitenes) - iepazinās savstarpēji un iepazina savu pirmo audzinātāju - jaunu inženieri pasniedzēju Gunāru Kaņepi. Sākās izglītības ceļš četru gadu garumā. Paralēli mums, elektriķiem, mācības uzsāka vēl trīs mehāniķu kursi ar līdzīgu audzēkņu skaitu. Tehnikuma direktors bija P.Zariņš, mācību daļas vadītājs B.Galvāns.

1.kursa elektriķus izmitināja Mežpilī, kura toreiz ar savu ārējo izskatu, iekšējo apdari, plašo vestibilu un lielajām gaišajām istabām man, lauku zēnam, tiešām atgādināja īstu pili. Internāta vadītājs bija pasniedzējs - agronoms V.Tillaks. Viņš bija personība, kuru nevar aizmirst. Tādu kārtību un disciplīnu, kādu viņš bija iedibinājis Mežpils internātā, vēlāk sastapu Padomju armijas seržantu skolā- maršala Žukova valdīšanas laikā. Jāpiebilst, ka arī lielās istabas ar daudzajiem iemītniekiem un divstāvu gultām, ieraugot armijas kazarmas, man likās jau pazīstamas, un iejusties tajās bija viegli, pateicoties Priekuļos gūtajam rūdījumam. Salmus, ko sabāzt gultas maisos, bija atļauts ņemt auzu laukā, kurš atradās ceļa otrajā pusē- iepretim Mežpilij. Tagad tur izvietojies Priekuļu ciemats un hotelis Tigra. Mežpilī laimējās nodzīvot visus četrus gadus. Kārtība gan mainījās līdz ar internāta vadītāju maiņām. Tā kļuva arvien brīvāka un demokrātiskāka.

 Iepriekš rakstītais ir 14 gadīga zēna pirmie iespaidi Priekuļos pirms gandrīz 60 gadiem. Iekļaut atmiņas par visiem tehnikumā pavadītajiem gadiem šajā rakstā nav iespējams...

  1955.gada 24.jūlijā elektrotehniķa diplomu saņēma 20 beidzēji. Gados jaunajai audzinātājai, pasniedzējai - filoloģei Gaidai Kaņepei, mēs bijām pirmais audzināmais kurss. Žēl, ka šis pienākums viņai par piemiņu atstāja dažus sirmus matus, kas gan ir mums piedots vēlākajās tikšanās reizēs.

Specialitātē nostrādātie 55, un mani 73 mūža gadi ir pietiekams laiks, lai varētu objektīvi novērtēt dzīves sākumā Priekuļu tehnikumā gūto. 

Priekuļos jauniešus audzināja un izglītoja. Audzināja ar darbu, disciplīnu, kārtību, sportu, pašdarbību, askētiskiem sadzīves apstākļiem un pasniedzēju personisko piemēru. Pasniedzēji J.Ambainis, A.Damroze (Blīve), V.Tillaks, K.Matīss, V.Rozentāls, J.Blīvis, V.Roga, B.Galvāns, A.Priedītis, L.Kāpiņa, K.Raudziņš, A.Taukačs, P.Neimanis, O.Eniņš, kā arī meistari V.Pēčs un O.Rostoks u.c. bija personības, kuriām piemita katram savs neatkārtojams šarms. Visi viņi bija lieliski savas nozares speciālisti, kuru pasniegtās zināšanas varēja apgūt katrs, kurš bija tām atvērts. Lai viņiem mūsu mūžīga pateicība un piemiņa .

Ļoti vērtīgi bija obligātie praktiskie darbi tehnikuma saimniecībā, mācību prakses tehnikuma darbnīcās, Baltijas MIS-ā, dažādos republikas uzņēmumos un saimniecībās. Jaunieši Priekuļos ieguva stingrus dzīves pamatus. Toreiz tehnikumu beidzējiem izsniedza diplomus par iegūto specialitāti, vidusskolu absolventiem –  apliecības kā gatavības apliecinājumu turpmākai dzīvei. Priekuļu absolventi bija pelnījuši abas. Taisnība ir raksta sākumā kolhoza jauno agronomu teiktajam. Daudzi izcili un arī mazāk zināmi bijušie priekulieši ar savu darbu veicinājuši zinātnes, mākslas un dažādu tautsaimniecības nozaru attīstību Latvijā.

Tehnikuma apaļo jubileju salidojumi ir absolventu iespēja kaut uz mirkli atgriezties jaunībā, satiekoties mūžam jaunajā tehnikumā . Nav svarīgi, kāds skaitlis rotā salidojumu, tomēr skaitlis 100 izstaro sevišķu lepnumu.

 

Mēs esam kā zari, ko veidojis laiks

Dieva vai likteņa dēstītā kokā,

Un tieši tāpēc tik skaisti ir tas,

Ka protam salapot kopā.

 

Rakstu beidzot, iztēlē redzu, ka ir 2060. gads. Kāds Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma 2010.gada absolvents sēž (pie datora ?) un sacer rakstu. Viņš velta sirsnīgākos atzinības un pateicības vārdus 150 gadu jubilejā savam  tehnikumam. Ticu, ka mana vīzija kā novēlējums kādreiz kļūs par īstenību...

                                                               Guntis Gāle -1955.gada absolvents.


 « Atpakaļ
Google APPS PT
PT Wiki
LIBRO
TIMETABLE
Facebook  


Ārējās saites

Izgītības un zinātnes ministrija
Priekuļu novada dome
Cēsis
Sporta klubs AMI
Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikums
Egļu gatve 9, Priekuļi, Priekuļu pag., Priekuļu nov. LV-4126. telefons/fakss 64130602. e-pasts: info@vtdt.edu.lv
Lapu veidoja un uztur
Andrejs Rampāns
2011 (2005)
Admin