Priekuļi
Cēsis
Sestdiena
    23. novembris 2019.
Vārda diena šodien: Zigrīda, Zigfrīda un Zigrīds
Rīt: Velta un Velda
Elektroniskais žurnāls

Kontakti

Jaunumi

Pasākumi

Uzņemšana

Mācības

Metodiskās izstrādnes

Pieaugušo izglītība

Audzēkņiem

Stundu saraksts

Karjera

Darbinieki

Sports

Pašdarbība

Bibliotēka

Sporta bāze

Dienesta viesnīca

Nolikumi

Pārskati

Projekti

Iepirkumi

Sludinājumi

Absolventi

Vēsture

 » Muzejs

 » Atmiņu stāsti

   · Meklēt

 » Simtgade

Lapas karte

SIMTGADE - Atmiņu stāsti [ Izdrukai ]
Pēteris Rengelis

Trīs lietas, labas lietas

 Esmu gan absolvents, gan darbinieks. Trīs lietas ir trīs mani laiki tehnikumā.

Pirmais laiks sākās 1957.g. Man jau tad bija 20 gadi. Jau biju ,,dzīvi pieredzējis cilvēks” (tā par mani izteicās kursa audzinātāja Eleonora Arcihoviča). Biju: ganījis govis un darījis lauku darbus, kuri puišelim pa spēkam; gudrāku cilvēku mudināts (,,tev viegla galva un tu paliksi kolhozā?!”) biju beidzis Cēsu 4. arodskolu (atslēdznieks); biju nostrādājis obligātos pēcarodskolas gadus kantorī ,,Latpromenergomontaž”, kurš bazējās Rīgā, bet darbojās pa visu PSRS teritoriju.


 Mani un manu arodskolas grupas biedru, cēsnieku Andri Ķeviņu, sāka urdīt doma – jāiemācās kāds sakarīgāks amats. Ilgi tika apsvērts – šoferis. Gudrs cilvēks teica: ,,Tagad katrs suns šoferis.”. Tad Andris atcerējās, ka viņam ir paziņa, tehnikuma pasniedzējs Kārlis Zaķis. Caur viņu ieguvām visu vajadzīgo informāciju un sākām gudrot, kā paši ar saviem līdzekļiem varētu mācīties (man nebija no kurienes gaidīt atbalstu). Sākām krāt naudu, nolēmām, ka mums būs teicamnieka stipendija, ka brīvā laikā piepelnīsimies. Iesūtīju dokumentus un ierados tehnikumā uz mācību sākumu – pamatskolu biju beidzis kā teicamnieks un tāpēc man iestājeksāmeni nebija jāliek. Mani iesauc pie sevis mācību daļas vadītājs Jānis Blīvis un saka: ,,Jums nav goda raksta, bez tā bez eksāmeniem uzņemt nevar.” Man goda rakstu bija izsnieguši, bet es to kaut kur biju noklīdinājis (vēlāk atradās mājās, kur dzīvoju tad, kad ganīju kolhoza govis). J.Blīvis tomēr riskēja mani uzņemt. Kļuvu par Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma (PLT, žargonā ,,pļumt”) ,,b” grupas audzēkni un sāku apgūt lauksaimniecības mehanizāciju. Vēl mācīšanos PLT draudēja izjaukt dienests Padomju armijā, bet – izrādījās, ka veselība nav gluži kā vajag un tāpēc: ,,derīgs ārierindas dienestam”. Vēlāk gan tiku pataisīts par oficieri, kara gadījumā man bija ieplānots amats ,,zampomkomzvoda” un dienestu beidzu kā vecākais inženieris – leitnants. Lai nenonāktu finansiālās problēmās, man bija jāīsteno plāns. Bija jābūt teicamniekam. Sākumā tas man neizdevās, bet kad tiku skaidrībā, kā un kas te notiek, tad – viss notika. Pamatpaņēmieni: nekavēt nodarbības; vērīgi klausīties pasniedzēju un uztvert viņa ,,jājamzirdziņus”; likt lietā dzirdes atmiņu, kura tolaik man bija lieliska; pēc iespējas vairāk pierakstīt; palīdzēt mācībās katram, kam vajag; mājasdarbus izpildīt dienā, kad tie uzdoti; pirms stundas, starpbrīdī, pārlasīt piezīmes. Ķīmijas pasniedzēja Dzidra Dambe vēlāk, kad viņa jau bija mana kolēģe, par mani teica: ,,Viņš bija zubrītājs.” Man pašam gan tā nešķiet, vienkārši - man bija sistēma, kura palīdzēja tikt pie labām atzīmēm. A.Ķeviņam bija jāliek iestājeksāmeni, viņš iestājās gadu pēc manis un tehnikumu nebeidza. Arodskolas un darba gaitās pēc arodskolas vide, kurā man nācās dzīvot un darboties, priekš manis nebija tīkama. Tāpēc iespaids par tehnikumu bija apmēram šāds: ,,No tumša, drūma meža esmu iznācis saules pielietā klajumā.” Ar mācībām galā tiku godam. Patika sportot un to darīt iespējas tehnikumā bija lieliskas. Panākumu sportā man īpašu nebija (3. sporta klasi ieguvu augstlēkšanā, volejbolā, futbolā un šaušanā). Brīvā laikā klejojām pa apkārtni (tagad to sauc par ekotūrismu). Blēņas – aptuveni tās pašas, kas šodien: pīpēšana, ,,dūšas uztaisīšana” u. c. Meiteņu tehnikumā praktiski nebija. Gājām uz ballītēm ( tālākā vieta – Rauna). Ballītē allaž varēja pienākt kāds tehnikuma darbinieks un pajautāt: ,,Vai jums atvaļinājums ir”. Bija vienmēr. Mums bija nomainījies audzinātājs, E.Arcihovičas vietā - Jānis Spalis, kurš tolaik bija ,,darbnīcu cilvēks”. Viņam nebija laika ar mums ,,ķēpāties”. Es vēl E.Arcihovičas laikā biju kļuvis par kursa vecāko. Kaut kā pati no sevis izveidojās ļoti laba kursa pašpārvalde. Iespējams, ka tur man bija kāda loma (gados vecāks, labi mācās, labprāt katram izpalīdz, labi sporto, blēņās piedalās u. c.). Saukāts tiku par ,,divu kungu kalpu”. Atvaļinājumu es ierakstīju visiem, kas vēlējās, bet man ierakstīja kursa vecākā vietnieks. Pašdarbība tolaik visvairāk izpaudās kā atsevišķi pašu sagatavoti pasākumi. Populāras bija ,,piramīdas” (man tajās parasti bija jāstāv uz rokām, reizēm – uz galvas). Tiku arī dziedājis ansamblī. Kad tehnikumu beidzu, mani mēģināja ierunāt palikt tehnikumā (toreiz bija populārs tāds darbinieku komplektēšanas paņēmiens). Man gribējās turpināt izglītību un likās, ka Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA) strādājot to būs vieglāk darīt. Mans pirmais laiks tehnikumā ar to beidzās.

Šajos 4 gados biju kļuvis par tehniķi – mehāniķi, šoferi, traktoristu, motociklistu, biju ,,iemēģinājis roku” virpošanā, frēzēšanā, metināšanā. LLA tehnikumā apgūtais noderēja ļoti. Apstiprinājās nereti dzirdētais: ,,Ja tehnikumā esi normāli mācījies, tad speciālie mācību priekšmeti augstskolā tev problēmas nesagādās.” Arī studiju gados iztikas līdzekļi bija jāsagādā pašam. Meklēju darbu. Potenciālais darba devējs jautā: ,,Kas ir apakšā?” Atbildu: ,,Priekuļu tehnikums.” Tiku pieņemts, tiku uzskatīts par labu darbinieku un tajā darba vietā nostrādāju visu studiju laiku. Teicamnieka stipendija nebija mērķis, bet nereti tā man bija – liku lietā tehnikumā gūtās zināšanas un prasmes un darbā iegūto pieredzi.

Otrais laiks bija 1976./1977. mācību gadā. Es darbojos kā inženieris – izmēģinātājs Priekuļos esošajā Baltijas mašīnu izmēģināšanas stacijā (Baltijas MIS). Tehnikumā vajadzēja lopkopības mehanizācijas pasniedzēju. Es piekritu par tādu būt. Tajos gados varēju kļūt arī par nopietnu tehnikuma darbinieku. Kādu dienu es esmu tikko kā atgriezies no kūts (kājās ar mēsliem notriepti ,,gumijnieki”, mugurā netīrs halāts). Pie manis pienāk solīdi ģērbies biedrs, stādās priekšā un jautā vai es nebūtu ar mieru kļūt par direktoru tehnikumā. Par vadītāju biju nedaudz pastrādājis (nodaļas vadītājs Maltas sovhoztehnikumā), neiepatikās. Tāpēc biedram teicu: ,,Nē!”

Trešais laiks sākās 1987. g. pavasarī un vēl nav beidzies. Ir mutiska vienošanās, ka varbūt beigsies 2011. gadā. Baltijas MIS notika reorganizācija. Man priekšnieki bija iecerējuši vadītāja posteni. Tas man gauži nepatika. Priekuļus pamest negribējās. Iegriezos tehnikumā. Direktors Jāzeps Mežals teica: ,,Lūdzu, mums vajag.” Izrādījās, ka mācību gada vidū man var piedāvāt tikai laboranta posteni – pieņēmu.

Tad jau biju ,,citā kvalitātē”: inženieris – mehāniķis ar pieredzi praktiskajā tehniķa un inženiera darbā; biju darbojies arī pedagoģijā (LLA – kā palīgpersonāls un Maltas sovhoztehnikumā – kā pasniedzējs); biju ieguvis pedagoģisko izglītību (Maskavas V.P.Gorjačkina v. n. lauksaimnieciskās ražošanas inženieru institūts, pedagoģiskā fakultāte); biju ,,iesitis roku” rakstīšanā (Baltijas MIS bija jāraksta biezi mašīnu izmēģināšanas protokoli); labi padevās tulkošana (no krievu valodas latviski un otrādi); neklātienē biju ieguvis zinātnisko izglītību (sākotnēji – tehnisko zinātņu kandidāts; vēlāk – inženierzinātņu doktors); biju iemanījies ne tikai izzināt pasauli, bet arī, kur rodas iespēja, kaut ko pamainīt.

Tehnikumā tolaik mācības notika pēc programmām, kuras ,,atsūtīja no Maskavas”, bet bija jau parādījušās arī pārmaiņu vēsmas. Bija iecerēts mehanizāciju mācīt ar ekonomisku ievirzi. Man uzticēja šo mācību priekšmetu. Biju apmulsis, jo programmas nebija. Gāju uz mācību daļu. Rita Lāce mācēja tikai šķendēties: ,,Mācību priekšmetu ieviesuši, bet programmu nav atsūtījuši.” Noskaidroju, ka pasniedzējs Leons Staris ir bijis seminārā, viņš man iedeva savus pierakstus par šo programmu un es kaut ko sakombinēju. Vadīju atslēdznieku prakses, mācīju lopkopības mehanizāciju un lauksaimniecības mašīnas. Izvērsu jau LLA aizsākto dažādu konstrukciju radīšanu (LLA gatavoju iekārtas citu zinātniskiem pētījumiem, Baltijas MIS – izmēģināšanai un saviem zinātniskiem pētījumiem). Tagad tas notika diplomprojektēšanas ietvaros. Ja kaut ko diplomands izgatavoja praktiski, tad ,,atlaida” rasējumu lapas. Maniem diplomandiem tas notika sekojoši: es jau biju iecerējis un daļēji radījis konstrukciju; diplomandam to noformēja kā diplomprojekta sastāvdaļu; diplomands kaut ko tur sarēķināja, aprakstīja, vairāk vai mazāk papildināja un aizstāvēšanā parādīja kā diplomprojekta sastāvdaļu.

Sākās ,,Tautas frontes laiki”. Klaji paudu savus uzskatus. Tam sekas bija tādas, ka mani ievēlēja par tehnikuma Tautas frontes vadītāju. Vadītāji bijām trīs, bez manis vēl Raimonds Garancs un Gunārs Dumbris. Man balsošanā bija par kādu balsi vairāk un tāpēc es skaitījos galvenais. Braukāju uz saietiem, organizēju sanāksmes, kurās diskutējām un spriedām, ko labu varētu izdarīt, rakstīju rakstus, galvenokārt, laikrakstam ,,Atmoda”. Cilvēki bija ļoti aktīvi, radoši, darbīgi. Tā noorganizētus pasākumus, kā tolaik, t. sk. arī viens salidojums, nezin vai tehnikums vēl kaut kad ir pieredzējis. Skumji, ka šodien piemin tikai ,,barikādes”. Tautas fronte un ar to saistītais lēnām apsīka. Kad laikraksts,,Atmoda” manam rakstam, kuru biju nosaucis ,,No vilka bēg, uz lāci krīt” un kurā biju apcerējis, kā mums varētu iet Eiropā salīdzinājumā ar Padomju Savienību, nomainīja virsrakstu un būtiski piekoriģēja saturu, tad rakstu rakstīšanu pārtraucu. Vēlāk gan rakstīju atkal, bet, kad rakstā par skolotāju algām S (santīmi) vietā ierakstīja $ (dolāri), vairs avīzēm nerakstu. Vēl kandidēju uz ,,Pilsoņu kongresu”, vienu sasaukumu padarbojos Priekuļu pagasta pašvaldībā. Sapratu: ,,Politika ir netīra.” Kāpēc gan ,,smērēties”, ja to var nedarīt.

Izmantoju iespēju kļūt par metināšanas un kalšanas prakšu vadītāju. ,,Nolīdu” metinātavā un kalvē. Bija jau aizsākušās problēmas ar praksēs vajadzīgā sagādi. Toties bija daudz lūžņu. Mudināju kolēģus domāt, ko kuram vajag izgatavot, sameklēt materiālus un nest man uz praksi. Ja kolēģi to darīja nepietiekoši, tad domāju pats. Viena daļa no šīm konstrukcijām (būvēs vajadzīgi kalumi, vārti, trepes, ēvele, zāģis, koka virpa, kapļi, traktors, kultivators u. tml.) darbojas vēl šodien, viena daļa ir aizvesta lūžņos. Tā izdevās audzēkņiem sagādāt ,,pilnas rokas darba”. Klačas gan nācās klausīties – Rengelis iedzīvojas uz tehnikuma rēķina. Biju ticis arī pie apbūves gabala. Ja nedarbojos darbnīcās, kur kaut ko konstruēju un gatavoju, tad darbojos būvē (apguvu līdz tam svešos būvniecības darbus, reizēm uzpinu kādu grozu, reizēm izgrebu kādu karoti, dārzā kaut ko audzēju). Bija interesanti, bet sāka niķoties veselība (metinātavas un kalves vide nav no labākajām). Sāku domāt par citu darbu.

Skolās mācījos vācu valodu. 1995. gadā formējās brauciens uz Vāciju, Trīsdorfu. Aizbraucu un ar to aizsākās mana nopietnā iesaiste izglītības programmu un mācību materiālu veidošanā. Atkal kļuvu par teorijas pasniedzēju (laukkopības un lopkopības mehanizācija, būvniecība). Tiku nedaudz iesaistījies daļēji Vācijā veidotajā izglītības programmas (IP) ,,Uzņēmējdarbība lauksaimniecībā” tapšanā. Pēc tam jau nopietni iesaistījos IP ,,Vides aizsardzība” veidošanā, kuras īstenošana tehnikumā tagad beidzas un kuras dēļ vēl man šobrīd tehnikumā ir ko darīt. Izmantoju iespējas pamācīties ārzemēs mehanizāciju un vides iekārtas (Trīsdorfa, Esene, Diseldorfa, Fulda – Vācijā; Zalcburga - Austrijā, Cvolle - Nīderlandē).

Ko varēju izdarīt pats, to darīju. Ja pats nevarēju, tad ,,uzplijos priekšniekiem”. Atsaucību savulaik guvu no direktora P.Socka, tagad – no direktora vietnieka mācību darbā Guntas Beperščaites. Kopā ar G.Beperščaiti tika izlolota IP ,,Tūrisma pamati”, kurā apgūst profesiju ,,Ekotūrisma speciālists” (uzņemts jau ir otrais kurss).

,,Aiz manis paliks” profesiju standarti (ekotūrisma speciālists, vides iekārtu tehniķis, lauksaimniecības tehnikas mehāniķis), kuru izstrādē esmu piedalījies, virkne programmu (mazāk IP ,,Lauksaimniecības tehnika”, jau vairāk IP ,,Vides aizsardzība”, visvairāk IP ,,Tūrisma pamati”), sastādītie mācību materiāli: laukkopības tehnikā (grāmata un mape ar elektroniski vai ar grafoprojektoru rādāmu materiālu); lopkopības mehanizācijā (ar grafoprojektoru rādāms un lasāms materiāls); vides iekārtās (sešas mapes, elektroniski un ar grafoprojektoru rādāms materiāls, divas no vācu valodas latviski pārtulkotas grāmatas, skapis ar no Vācijas un Nīderlandes ,,atvilktiem” un Latvijā savāktiem materiāliem); ekotūrismā (,,Ekofilosofijas pamati’ – elektroniski un ar grafoprojektoru rādāms mācību materiāls, kuru gan nezin vai kāds skolotājs izmantos, jo tas iznāca ļoti ezoterisks), savāktās videofilmas par lauksaimniecības tehniku, vides aizsardzību, ekotūrismu, testa jautājumi kvalifikācijas eksāmeniem IP ,,Lauksaimniecības tehnika, ,,Vides aizsardzība” un ,,Tūrisma pamati”. Kādu laiku, iespējams, mani atcerēsies kā Eiropas projektu pieteikumu rakstītāju. Kāds varbūt palasīs manus īsos stāstus, kas radušies strādājot tehnikumā. Varbūt kādu ieinteresēs motivācijas, kuras esmu atainojis muzejā nodotajā manas dzīves stāstā. Varbūt izmantos paņēmienu, kuru es izmantoju vadot praksi topošajiem ekotūrisma speciālistiem (materiālu praksēm joprojām trūkst, priekšnieku standartatbilde – nav naudas): ,,Aizej uz mežu, atnes kaut ko, no tā izgatavo kaut ko ekotūristisku.” Audzēkņu darbi, kuri šajā praksē radās, bija apbrīnas vērti.

   Vai tehnikumā noderēja manis izzinātais un mana zinātniskā izglītība – grūti teikt. Iegūtās prasmes noderēja noteikti, it sevišķi padomju laikos, kad to, ko vajadzēja, biežāk nevarēja, nekā varēja nopirkt un tāpēc nācās gatavot pašam

Aŗī mana dzīve ir dalījusies ,,trīs laikos”, daļa no kuriem saistās ar tehnikumu. Pirmais – izzināt. Otrais – izzināt un kaut ko mainīt. Trešais – izzināt; ja varu ko mainīt, tad darboties; ja neko mainīt nevaru, tad ,,likties mierā”; mēģināt uztvert, kad ir jēga darboties un kad nav. Uztveri paplašināt ļoti ir palīdzējusi ezoteriska (sākotnēji šķita, ka tā izskaidro jebko, iedziļinoties kļuva skaidrs, ka tā apgalvo, bet nepierāda; pierādījumi jāmeklē dzīvē vai zinātnē, visvairāk - kvantu fizikā).

,,Ir vai nav jēga man mēģināt turpināt darboties tehnikumā” - tāds šobrīd ir jautājums. Laikam jau īstākā atbilde ir: ,,Jādod vieta jaunajiem.” Bet jaunie apgūt tehniskās lietas nemaz tik ļoti nevēlas, jo tās ir grūtas. Jaunie netiecas arī kļūt par skolotājiem, jo: jaunajai paaudzei ir vāja motivācija mācīties (nākas mēģināt kaut ko iemācīt cilvēkam, kurš kaut ko iemācīties nemaz nevēlas); neredz sava darba rezultātu; ka skola netiek galā ar tai dotajiem uzdevumiem, to redz, bet kā skolai palīdzēt, par to domā maz; skolotāja alga ir apmēram 10 reizes mazāka nekā tikpat vai mazāk noslogotam ierēdnim.

Varbūt ezoteriskajos rakstos solītās pārmaiņas būs un situācija mainīsies.

15.03.2010. g.

Pēteris Rengelis 


 « Atpakaļ
Google APPS PT
PT Wiki
LIBRO
TIMETABLE
Facebook  


Ārējās saites

Izgītības un zinātnes ministrija
Priekuļu novada dome
Cēsis
Sporta klubs AMI
Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikums
Egļu gatve 9, Priekuļi, Priekuļu pag., Priekuļu nov. LV-4126. telefons/fakss 64130602. e-pasts: info@vtdt.edu.lv
Lapu veidoja un uztur
Andrejs Rampāns
2011 (2005)
Admin