Priekuļi
Cēsis
Piektdiena
    13. decembris 2019.
Vārda diena šodien: Lūcija un Veldze
Rīt: Auseklis un Gaisma
Elektroniskais žurnāls

Kontakti

Jaunumi

 » Meklēt!

 » Interesanti

Pasākumi

Uzņemšana

Mācības

Metodiskās izstrādnes

Pieaugušo izglītība

Audzēkņiem

Stundu saraksts

Karjera

Darbinieki

Sports

Pašdarbība

Bibliotēka

Sporta bāze

Dienesta viesnīca

Nolikumi

Pārskati

Projekti

Iepirkumi

Sludinājumi

Absolventi

Vēsture

Lapas karte

JAUNUMS - no arhīva [ Izdrukai ]
« Atpakaļ
  Māca arodu jaunatneiPrese
27.jūnijs 2014.

DRUVA / Liene Lote Grizāne

Profesionālajās skolās izlaidumu laiks. Jaunieši ieguvuši izglītību un arodu, gatavi sevi pierādīt darba tirgū, uzsākot pieaugušo dzīvi. To vērtē arī Priekuļu tehnikuma pedagogs Andris Tilaks, kurš mācību iestādē vada gan praktiskās, gan teorētiskās nodarbības auto elektrodiagnostikā un remontā.

Viņš atzīst, ka Latvijā bezdarba nav, jo jaunieši jau no pēdējā kursa sola tiek aicināti darbā. Cita lieta, ja jaunais cilvēks nevēlas strādāt vai nav pietiekami apguvis profesiju, lai darba devējam būtu interesants.



Kā nonācāt līdz skolai un pedagoga darbam?

Tehnikumā par skolotāju strādāju septiņus gadus. Pirms tam vismaz divdesmit gadus nodarbojos ar automobiļu remontu. Auto man paticis kopš bērnu dienām, zināju, ka mana dzīve būs saistīta ar mašīnām. Strādājot, remontējot automašīnas, pienāca brīdis, kad bija izvēle vai nu ieguldīt ļoti lielu naudu servisa, uzņēmējdarbības attīstībā, vai darīt ko citu. Tā kā, strādājot autoremontu darbnīcā, pie manis praksē nāca puiši un es zināju, ko nozīmē viņus mācīt, nebija lielu bažu, ka es nevarētu sākt strādāt tehnikumā par arodskolotāju. Turklāt arī sieva bija skolotāja, tādēļ šī izvēle man šķita visai pieņemama.

Vai tomēr nebija grūti nostāties klases priekšā un sākt mācīt citus?

Tā, protams, bija ļoti liela uzdrīkstēšanās. Jāatzīst, ka pirmie pāris gadi nebija viegli. Līdz tam nebiju stāvējis lielas auditorijas priekšā, bet ar laiku pieradu un tas pat iepatikās. Grūtākais jau nebija pats darbs, audzēkņiem stāstot un rādot mašīnas uzbūvi, bet tieši tas, kā tikt galā ar lielu auditoriju. Pedagoģiskā puse darbā ar jauniešiem mūsdienās ir sarežģīta, jo viņu izpratne par disciplīnu, par cieņu pret pedagogu ir citāda nekā laikā, kad es mācījos.

Kādi tad ir jaunieši? Vai viņi cītīgi apgūst arodu?

Viena kopēja vērtējuma nebūs, jo jaunieši patiešām ir dažādi. Ir ļoti talantīgi un centīgi audzēkņi. Un katru gadu mums tehnikumā ir jaunieši, kuri, jau strādājot prakses vietās, tiek pie darba līgumiem, jo darba devējs viņus augstu novērtē. Tikai viņu diemžēl nav vairākumā. Turklāt vēlos uzsvērt, ka nepiekrītu tiem, kuri pauž viedokli, ka jauniešiem pēc profesionālo mācību iestāžu beigšanas ir grūti atrast darbu. Tas tā noteikti nav. Varbūt ir cita lieta, kādēļ cilvēki brauc prom no valsts, proti, tas ir neadekvātais atalgojums, taču darbavietas Latvijā noteikti ir. Arī šogad uz skolu brauca darba devēji rindām vien un prasīja, lai dodam jaunos speciālistus. Audzēkņu prakses aizstāvēšanas dienā darba devēji sēdēja līdzās un noskatīja sev darbiniekus. Tā kā šajā ziņā jāteic, ka viss ir bijis pašu audzēkņu rokās, vai viņi ir apzinīgi mācījušies un gatavojušies savām darba gaitām.

Vai jaunieši, šeit mācoties, apjauš, ka no skolas izies jau kā jaunie speciālisti, kuriem jābūt gataviem iekļauties darba tirgū?

Rodas iespaids, ka daudzi , kuri atnāk uz profesionālās izglītības iestādi mācīties, uztver to kā parastu skolu. Bet jau no pamatskolas jauniešos ir iesakņojies uzskats, ka tas, ko māca skolā, nekam nav vajadzīgs. Un ir briesmīgi, ja viņi nāk uz skolu ar apziņu, ka te dotais laiks ir tikai jāatsēž un tikai kaut kad pēc tam sāksies īstā dzīve. Diemžēl tā ir problēma. Netiek izmantots tas, ka mūsdienu skolas piedāvā milzīgas iespējas, sākot ar praktisko apmācību, prakses vietām pie darba devēja, iespēju piedalīties dažādos konkursos pat starptautiskā līmenī un daudz ko citu. Turklāt skolās mācībām nepieciešamais aprīkojums lielākoties ir moderns. Prieks jauniešus mācīt. Cits jautājums, vai paši audzēkņi to novērtē un saprot. Ja saprot, tad patiešām no skolas aiziet labi speciālisti, sava aroda meistari, un viņi darbavietu lielākoties ir dabūjuši, vēl no skolas neizgājuši, ar diplomu un ziedu klēpi rokās.

Runājot par pedagoģiju, domāju, lielākā kļūda ir tā, ka pirms kāda laika tika popularizēta ideja, ka skolēnam skolā neviens fizisks darbs nav jādara. Mācot bērniem viņu tiesības, esam aizmirsuši iemācīt arī pienākumus. Daudzi jaunieši aug visai bezatbildīgi. Ģimene, skola, sabiedrība jau daudz no viņiem neko neprasa. Daudz kas tiek nolikts priekšā gatavs. Domāju, arī izglītības sistēmā ir daudz trūkumu un nepareizu lietu, bet tomēr uzskats, ka skolotājs un skola mūsdienās pie daudz kā ir vainīga, nav pareizs. Jāskatās uz visu sabiedrību kopumā.

Vai darbs mūsdienās ir vērtība?

Man noteikti ir, bet, skatoties kopumā uz sabiedrību, nākas secināt, ka daļai darbs vairs nav vērtība. Daudzi naudu vēlas nopelnīt pēc iespējas ātrāk un mazāk piepūloties. Daudzi izvēlas vispār nestrādāt un gaida, kad viņiem samaksās par kaut ko. Bieži nākas dzirdēt, ka mūsdienās neatmaksājas darīt to, to un vēl šo. Taču, protams, vainojami jau ir arī sociālekonomiskie apstākļi valstī. Ko darīt, ja Latvijā par kvalificētu darbu cilvēks saņem mazāk, nekā ārzemēs strādājot mazkvalificētus darbus! Tas jau vien liecina, ka kaut kas nav kārtībā. Turklāt jauniešos atkal tiek veidots priekšstats, ka mācīties nevajag, jo ārzemēs arī bez izglītības nopelnīs pietiekami daudz. Jaunieši pat saka: "Latvijā ļoti daudz jāzina, bet par to ne nieka nemaksā!" Tā rodas tie aplamie priekšstati. Arī pedagoģijā redzam, ka ir liela problēma atrast labu skolotāju, jo skolotāji pie pirmās izdevības izvēlas daudz labāk apmaksātu darbu.

Skolotāja darbam noteikti jābūt sirdslietai, citādi nevar būt, vai ne.

Neapšaubāmi. Un labs skolotājs nebūs tāds, kurš nāk uz skolu naudu pelnīt. Traki gan arī tad, ja uz skolu skolotājs atnāk vecumdienas sagaidīt. Tas arī nav pareizi.

Jā, lielākai daļai skolotāju atvaļinājuma laiks iekrīt jūlijā un nedaudz augustā, ja vien nav paredzēts darbs pie kādām nozīmīgām lietām, kas saistītas ar skolu. Pats vasarās esmu rakstījis gan mācību grāmatas, gan darījis visu ko citu. Taču, protams, atpūsties cenšos. Kaut vai aizbraucot pamakšķerēt uz ezeru kopā ar dēlu. Nedaudz paceļoju. Cenšos uzkrāt spēkus nākamajam darba cēlienam, jo pēc intensīvi nostrādāta mācību gada ir diezgan liels spēku izsīkums.

Ko tad jūs tagad sakāt vieglāk ir skolā mācīt bērnus vai garāžā remontēt automašīnas?

Katram darbam ir sava garoziņa. Turklāt darbs autoservisos, īpaši ja jālabo auto virsbūves, ir kaitīgs veselībai. Tas nav viegls. Skolā atkal ir citas lietas. Gribas jau, lai jaunieši mācās, lai apgūst zināšanas dzīvei, bet tas jau tik viegli nenotiek. Un kuram gan cilvēkam patīk strādāt, ja jūt, ka īsti nesanāk tas, ko galā gribētos redzēt.

Vai ir kāds pedagoģisks ieteikums, kā skolēniem pēc pamatskolas, vidusskolas izvēlēties nākamo mācību iestādi, apgūstamo profesiju?

Izvēloties nākotnes profesiju, galvenais uzdot sev jautājumu, vai tas darbs pašam jaunietim patiks. Nav svarīgi, vai tas ir pieprasīts, prestižs vai kā citādi sabiedrībā augstu novērtēts darbs, galvenais vai tas būs tas, ko jaunietis dzīvē vēlēsies darīt. Nedomāju, ka cilvēks var būt labs darbinieks, ja viņš dara darbu, kas nepatīk. Taču lielākā problēma mūsdienās ir tā, ka daudziem patīk nedarīt neko. Vienīgais, kas patīk, saņemt algu. Tad ir bēdīgi.

Vai izlaidumu laiks ir svētki arī skolotājam vai tikai jauniešiem, kuri ir priecīgi, pabeidzot skolu?

Skolotājs ir gandarīts, ja skolu beidzēji ir cītīgi mācījušies, strādājuši un jūtams, ka viņi ir gatavi savai nākotnei. Taču ir bijis gadījums, kad, piemēram, eksāmenā topošajam automehāniķim prasa: "Automašīnai ir tāda un tāda vaina, ko tu darīsi, lai ķibeli novērstu?" Un ko atbild skolas beidzējs?! Viņš saka, ka dosies pie meistara. Nu tad gan ir tā pašvakāk ar to pedagoga prieku. Bet šādu gadījumu nav daudz.


« Atpakaļ
Google APPS PT
PT Wiki
LIBRO
TIMETABLE
Facebook  

Ārējās saites

Izgītības un zinātnes ministrija
Priekuļu novada dome
Cēsis
Sporta klubs AMI
Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikums
Egļu gatve 9, Priekuļi, Priekuļu pag., Priekuļu nov. LV-4126. telefons/fakss 64130602. e-pasts: info@vtdt.edu.lv
Lapu veidoja un uztur
Andrejs Rampāns
2011 (2005)
Admin