Priekuļi
Cēsis
Ceturtdiena
    28. marts 2024.
Vārda diena šodien: Gunta, Ginta un Gunda
Rīt: Aldonis un Agija
Elektroniskais žurnāls

Kontakti

Jaunumi

 » Meklēt!

 » Interesanti

Pasākumi

Uzņemšana

Mācības

Metodiskās izstrādnes

Pieaugušo izglītība

Audzēkņiem

Stundu saraksts

Karjera

Darbinieki

Sports

Pašdarbība

Bibliotēka

Sporta bāze

Dienesta viesnīca

Nolikumi

Pārskati

Projekti

Iepirkumi

Sludinājumi

Absolventi

Vēsture

Lapas karte

JAUNUMS [ Izdrukai ]
« Atpakaļ
  Meklēt kopsakarībasPrese
22.oktobris 2019.

Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikumā šajā mācību gadā sāka strādāt pasniedzējs Jānis Urtāns, šajā profesijā nonācis caur programmu “iespējamā misija”. Viņš pasniedz sabiedrības un cilvēku drošību, kā arī dabaszinības, kas īpaši tuva tēma, jo daudzus gadus kāpj kalnos, vada ekspedīcijas uz Monblānu, Elbrusu, Akonkagvu, citām virsotnēm.



Kāpēc “Iespējamā misija”, kāpēc pedagoga darbs?

 

Tas notika pakāpeniski. Kad beidzu vidusskolu, bija tikai viena iespēja – augstskola. Aizgāju uz Stradiņiem, kļuvu par ergoterapeitu, kādu laiku nostrādāju, taču vienā brīdī sapratu, ka skola man nedeva iespēju gana daudz domāt. Sapratu, ka ir cits ceļš, ne tikai akadēmiskā izglītība. Ne visiem jābūt akadēmiski spēcīgi izglīto- tiem, arī profesionālā izglītība ir ļoti svarīga, to cenšos stāstīt arī jauniešiem. Brīdī, kad akadēmiski augsti izglītotajam cilvēkam vajag remontēt māju, dzīvokli, mašīnu, viņš taču meklē labu meistaru. Katrs zinās, cik grūti to atrast, tas tikai pierāda, ka profesionālā izglītība ir tikpat nepieciešama kā akadēmiskā.

 

Kas padara cilvēku, kurš apgūst profesionālo izglītību, par meistaru?

 

Tas, cik viņš plaši prot skatīties uz pasauli. Kad viņš vienkārši iemācījies salikt kopā detaļu, viņš vēl nav meistars. Šajā digitālajā laikmetā ikviens internetā var atrast vienkāršākos risinājumus jeb- kurai darbībai, procesam, nevajag nekādas papildu zināšanas. To katrs var izdarīt, bet, tiklīdz būs kāda nestandarta situācija, kāds sarežģītāks darbs, ko pats nespēšu, meklēšu speciālistu. Un ne jau vienkāršu, bet meistaru. Tāpēc svarīgi jauniešiem veidot tādu izpratni, lai viņi tiektos kļūt par meistariem, kas ir augstākā profesionālā pakāpe.

 

Tavs mērķis – iemācīt jauniešiem domāt?

 

Jā, jo tā ir lieta, ar ko skolā cīnījos, kad mans viedoklis nesakrita ar skolotāja viedokli un pašam nācās aizrakties līdz patiesībai. Audzinot savus bērnus, no kuriem jaunākajam divi gadi, un do- mājot, ko viņi darīs pēc gadiem 20, 30, kļūst skaidrs, ka, visticamāk, viņi strādās profesijās, kādu šobrīd vēl nemaz nav. Kā var iemācīt cilvēku kvalitatīvi darboties profesijās, kuras vēl nav? Tikai un vienīgi iemācot domāt! Šobrīd notiek izglītības reforma, kurai sākotnēji neticēju, bet tagad redzu, ka tiek strādāts uz to, kā pasniegt informāciju, kā veidot domāšanas procesus. Tieši tas rada pretestību reformai, jo vērtību zaudē nepieciešamība iekalt definīciju, to var atrast internetā.

 

Esi teicis, ka atrast kopsakarības ir tavs hobijs. Kādas kopsakarības skolai un kalniem?

 

Pirmkārt, resursu izmantošana. Ekspedīcijā mēnesi pusotru kalnos pavadu tikai ar to, kas ielikts mugursomā. Tur visa mana māja, virtuve, drēbes, pārtika. Ja kaut ko nebūšu paņēmis, būs jāiztiek, jo iegūt to nevarēšu. Ilgstoši esot kalnos, ļoti rūpīgi pārdomā katru niansi. Kuru lietu kā izmantot. Ja tai tikai viena funkcija, jājautā, cik tā dzīvībai svarīga, varbūt šo lietu var aizvietot ar kādu citu, lai iegūtu to pašu rezultātu. Ja tā, varu to neņemt līdzi, samazinot nesamā svaru, kas nozīmē ietaupītus spēkus, kas savukārt ļauj iet tālāk un ātrāk. Ejot ātrāk, gala punktā nonāku ātrāk un jāņem līdzi mazāk pārtikas. Tā ir milzīga ķēdīte, kas izriet no maziem lēmumiem, kas rezultējas kā daudzi kilogrami vai daudzas dienas nost no paredzētā laika un svara. Tieši šīs kopsakarības vērojamas skolās, dzīvē, tikai jāpalīdz tās saskatīt.

 

Skolotājiem jāmāca zināšanas pielietot reālajā dzīvē?

 

Tieši tā izglītībai pietrūkst! Informācija vai zināšanas kā tādas, ja neproti tās izmantot, nav nekam noderīgas. Mācot jauniešiem par pirmo palīdzību, saku, ka aptieciņai vērtība ir tieši tik liela, cik māki to lietot. Tāpēc jaunietim iespējami ātrāk vajadzētu saprast, kāpēc to visu mācies, kur to varēs pielietot! Skolotājiem ir izaicinājums atrast šo sasaisti ar reālo dzīvi.

 

Kādā sarunā teici, ka tev nevajag, lai skolēns uz stundu atnāk ar baltu lapu, bet – lai aiziet ar pierakstītu.

 

Jā, tas ir tas, ko stundās mēģinu likt iekšā – gan praktiskas lietas, gan dzīves filozofiju. Es jauniešiem saku, ka viņiem manām stundām nevajag klades, tās varam paši izgatavot no otrreizējā papīra, un tā skolā netrūkst. Tā viņš netērē resursus, tā ir tā praktiskā lieta, bet tur ir arī filozofija, ka tu nāc uz stundu, lai kaut ko iegūtu. Tātad aizej ar kaut ko iegūtu. Tā ir tā aprakstītā lapa, ko esi sev paņēmis līdzi no manām stundām. Jauniešiem stāstu, ka mācīties – tas ir viņu uzdevums. Paņemt no tā, ko rādu, stāstu un daru. Skolotājam jābūt kā paraugam, lai no viņa varētu paņemt. Tā “Iespējamās misijas” filozofija, ka skolotāji ir kādas citas profesijas pārstāvji, kuri skolā nonāk ar lielu savu bagāžu, mani ļoti uzrunāja. Pats turpinu mācīties un ļoti no- vērtēju skolotājus, kuri var stāstīt kaut ko no savas pieredzes, kas gūta citās jomās, citos laukos. Tieši tā informācijas salinkošana, saāķēšana ar visu pārējo ir tā, kas padara mani par domājošu cilvēku, speciālistu – par labāku speciālistu.

 

Atgriežamies pie kalniem. Pie kādas tavas fotogrāfijas Akonkagvā, gandrīz 7000 metru augstumā, lasāms ieraksts: “Kalni ir skaisti, par to nav jautājumu. Jautājums, cik daudz no tevis tas prasīs, lai ieraudzītu kalnus šādā veidā?” Cik jābūt gatavam atdot, pārkāpt sev, atteikties?

 

Tas atkarīgs no tā, ko tieši sagaidi. Cilvēkiem, ko vedu ekspedīcijās, pirmajā tikšanās reizē parasti saku, ka fiziskā sagatavotība, tas, kā gatavosies, būs izšķirošais nosacījums, vai ekspedīcija būs piedzīvojums vai pārdzīvojums. Katrs treniņš, kas veikts tepat Latvijā, palielina iespēju, lai brauciens būtu kā piedzīvojums. Vispirms katram sev jādefinē, ko viņš vēlas sasniegt. Vai pārbaudīt savus limitus, psiholoģiskos, fiziskos, tehniskos, bet varbūt mērķis ir pārbaudīt pasaules uzstādītos limitus. No tā atšķiras sagatavošanās līmeņi.

 

Kalni vislabāk parāda, kas ir kas.

 

Tā tas ir. Kalni parāda, kā katrs gatavojies, ar kādu motivāciju nācis. Atbilstoši motivācijai jāizvēlas izaicinājuma līmenis. Potenciālajiem ekspedīcijas dalībniekiem cenšos iespējami labāk raksturot, kādas būs sajūtas, lai var salīdzināt ar kaut ko, ko sajutis tepat. Teiksim, kad prasa, cik tur būs auksti, jautāju, ko vilka mugurā, kad pagājušajā ziemā brauca uz jūru, vai bija auksti? Ja atbild, ka bija, skaidroju, ka tur būs tikpat auksti, tikai pēc tam nevarēs iekāpt siltā mašīnā, bet būs jāceļ telts, lai turpat nakšņotu. Tas liek aizdomāties. Kāds pateiks, tas viņam neder, cits teiks – labi, tas ir izaicinājums!

 

Saka, ka kalni ievelk.

 

Esmu sapratis, ka man kalni ir absolūta meditācija. Tā bija ļoti pārsteidzoša atskārsme. Dodoties kalnos, atmetam visu lieko, visas ambīcijas tiek noliktas malā, jābūt sev pašam, neviens cits manā vieta neko nedarīs. Atgriežoties mājās, darba spējas ir būtiski uzlabojušās. Tā bija dīvaina atklāsme - saprast, ka būt Latvijā, darba vidē, ģimenē patiesībā ir daudz sarežģītāk nekā ekspedīcijā. Jā, kalnos ir lieli vēji, aukstumi, lielas bīstamības, bet, no otras puses, viss ir ļoti vienkārši – vajag ēdamo, vajag siltumu, vajag izdzīvot. Nekas cits nav jādomā. Te smalki jāizplāno nākamā diena, nedēļa, mēnesis. Varu atzīties, ka būšana kalnos ir mans absolūtais egoisms.

 

Vai, dodoties kalnos, nav vēlme mērķi celt arvien augstāk, izaicināt sevi vēl vairāk?

 

Tā ir liela diskusija pašam ar sevi, kas ir un kas nav pieņemami. Esmu sapratis, ka tāds pasaules līmeņa kāpējs, par kuru runā un raksta medijos, nekad nekļūšu. Ne tāpēc, ka nevarētu, bet tāpēc, ka negribu. Lai kļūtu par profesionālo kāpēju, viss pārējais jānoliek malā, visa dzīve jāvelta savam hobijam, savam egoismam. Sapratu, ka tam gatavs neesmu, man ir ģimene - sieva, divi bērni -, un tajos brīžos, kad esmu kalnā un apmierinu savu egoismu, sievai pienākumu kļūst divreiz vairāk. Esmu devies individuālos kalnu braucienos ar paaugstinātu risku un bīstamību, uz ko gāju apzināti, lai spiestu sevi koncentrēties, attīstīties, darboties. Bija situācijas, kad iepēros pārāk lielos izaicinājumos, kad ir - vai nu jā, vai nē -, un, nokāpjot lejā, sapratu, ka neesmu gatavs tā riskēt, jo man ir ģimene. Tā spēlīte man izspēlēta, tādus izaicinājumus vairs negrasos pieņemt. Bet, ja man prasa, vai braukšu uz kalniem, atbilde ir jā, taču ar daudz lielāku drošības rezervi.

 

Kādas virsotnes vēl nav sasniegtas?

 

Virsotņu un ekspedīciju saraksts, ja gadā varētu doties divās trijās ekspedīcijās, ir samērā skaidrs nākamajiem septiņiem astoņiem gadiem.

 

Laikraksts DRUVA, Jānis Gabrāns


« Atpakaļ
Google APPS PT
PT Wiki
LIBRO
TIMETABLE
Facebook  

Ārējās saites

Izgītības un zinātnes ministrija
Priekuļu novada dome
Cēsis
Sporta klubs AMI
Vidzemes tehnoloģiju un dizaina tehnikums
Egļu gatve 9, Priekuļi, Priekuļu pag., Priekuļu nov. LV-4126. telefons/fakss 64130602. e-pasts: info@vtdt.edu.lv
Lapu veidoja un uztur
Andrejs Rampāns
2011 (2005)
Admin