Mans laiks tehnikumā ir izrādījies lielu pārmaiņu laiks, daudzveidīgs, interesants un emocionāli bagāts. Sākot strādāt, es mācīju vācu valodu, kas patiešām bija „sveša” valoda, jo aizbraukt uz ārzemēm nevarēja, televīzija un prese vācu valodā bija ļoti slikti pieejama. Vēlāk svešvaloda – vācu valoda bija pieejama viegli un daudziem jauniešiem tā bija īstā komunikācijas valoda prakses laikā Vācijā. Arī es  bieži biju tulks un 3 mēnešus pavadīju Vācijā kopā ar pirmajiem tehnikuma praktikantiem. Mēs pārliecinājāmies, ka neskatoties uz toreizējo kultūršoku, mūsu skolas izglītība un praktikantu personīgās īpašības bija atbilstošas ārzemju prasībām. Paldies, pirmajiem praktikantiem par tehnikuma audzēkņu pozitīvā tēla veidošanu Fuldas novadā. Tagad pienācis laiks, kad vācu valodu gan varētu plaši lietot, bet mācību programmā ir tik daudz svarīgu lietu, ka vācu valodu vairs mācās tikai nedaudzi audzēkņi un arī man to nākas lietot retāk.

Kopīgi sākām kārtot centralizētos eksāmenus un pirmajās reizēs mutiskajā eksāmena daļā balss drebēja kā audzēkņiem, tā skolotājai, un likās, ka magnetafons ir īsts bieds.

Esmu bijusi tehnikumā laikā, kad šeit mācīties sāka meitenes un ierastā „pasaule” sagriezās kājām gaisā, jo meiteņu klātbūtne prasa citādu attieksmi gan no skolotājiem, gan skolas biedriem –puišiem.

Tehnikums ir modernizējies un mēs esam mācījušies strādāt ar datoru, kad sākumā datorpele izlikās tikpat bailīga kā īstā pele un bultiņa no datora ekrāna nemitīgi kaut kur aizbēga.

Tehnikums ir kļuvis skaists no ārpuses un silts no iekšpuses, bet prātā laiks, kad no iekšpuses sitām pie logiem siltumnīcas plēvi, lai būtu mazlietiņ siltāks un 412.kabinetā vairākus gadus pēc kārtas visu ziemu no griestiem pilēja ūdens, jo lija lietus vai kusa sniegs.

Pārmaiņās laiks skrējis vēja spārniem un tikai rakstot pārdomas, pamanu, ka esmu pārmainījusies un kļuvusi par „vecu mēbeli” tehnikumā. Tas labi, jo senlietas taču visi ciena!

Tehnikums ir mainījies līdzi laikam, bet, cerams, arī saglabājis skolas pirmsācēju idejas par pamatīgu, kārtīgu un aktuālu mācību iestādi. Un to es šai senajai skolai arī novēlu tās simtgadē: mainīties, lai izdzīvotu un būtu mūžam jauna, interesanta un vajadzīga! Ļoti gribētos, lai jaunieši prot tehnikumā ieraudzīt labās lietas, veidot skolas dzīvi labāku un interesantāku un dzīvot tā, lai var lepoties, ka mācās VPLT.

Daiga Čeirāne –vācu valodas skolotāja